Maija Kalniņa: Nebradājot, bet brienot un jūtot
Ir dienas, kad darāmais naski dzirksteļo, ir dienas, kad padoms nedodas rokās. Līdz brīdim, kad - palaižot prātu ganībās - sirds pasaka priekšā īsto atbildi.
Ir dienas, kad darāmais naski dzirksteļo, ir dienas, kad padoms nedodas rokās. Līdz brīdim, kad - palaižot prātu ganībās - sirds pasaka priekšā īsto atbildi.
Vēja zvani Popes kalnam, bet vispār jau - pirmkārt - pašiem sev.
Savam priekam, savai skaistai būšanai.
Svētdiena. Pašu radīta svētku diena. No mazas sarunas dzimis pasākums. Skaidras trīs lietas: jātaisa vēja zvani, jādzied un jāsvin Antras un dzīvi vispār. Kāpēc vēja zvani? Pope. Tāpēc.
Dziesminieku VĀRTI Kurzemē.
2016. gada 2. marta vakars Popes mežā pie Rindas upes nolaidās pāri siltu kartupeļu bļodai un ceptām butēm. Jo, - ko tad četrām latviešu... meitām* vairāk vajag?! Mazliet saules, bezgalīgu zvaigžņu jumu un laimi, kas dzimst no tīra vēja.
Mana personīgā vīzija par dziesminieku kustības attīstību ir saistīta ar dziesminieku regulāru apzināšanu, dokumentēšanu audio, video ierakstos un dziesmu notīs. Tā ir milzīga datu bāzes izveide, kas būtu nepieciešama. Un, lai tā būtu plaši pieejama, vajadzīga arī visaptveroša mājas lapa. Un tad manā uztverē mēs būtu iesākuši ko vērtīgu. Tad, kad patiešām būsim apzinājušies, kādas bagātības Latvijā ir mūsu cilvēkos, tad, lūk, tie vārti būtu vaļā pasākumiem, sadarbībām lielākos un mazākos notikumos.
Neaprunāt, bet parunāt.
Neapsmiet, bet kopā smiet.
Neskaust, bet apskaut.
Nemērīties, bet mērīt. Tuvumu, ne tālumu.
..kādu dienu es ieraudzīju, ka augustā tiks vērti VĀRTI. Dziesminieku vārti Kurzemē. Uzmetās zosāda, jo bildēs es atpazinu To Kalnu. Kalnu, kurā tik laimīgi reiz abi dziedājām...
Pope ir kalns. Pope ir kalns un estrāde. Pope ir kalns un muiža. Pope ir kalns un alejas. Kalns. Pope ir vieta, kur kalnā kāpt. Pēc peldes globāli komerciālo vilinājumu jūrā, uzkāpt kalnā un īstam pašam atkal tapt. Tā bija un tā atkal būs. Kāpēc? Sirdsjo. Tāpēc!
...Kurzemes ziemeļrietumu krastā, brīnumskaistā vietā – Popē – satikās spīganas. Ne nakts aizsegā, ne slepus no ļaudīm, ne kā īpaši atšķirdamās no tiem. Kā vienkāršas meitas no skata, brienamzābakiem kājās, tās devās pastaigā pa Popes alejām, ceļiem, takām un taciņām.